Ošiņu rupjmaizes kārtojums

Ievads

Teksts: Sandra Ošiņa

Foto: Valdis Ošiņš 

Ģeniāli atklājumi dažkārt rodas apstākļu sakritības dēļ. Reiz bija tā. Mūsu meita Milda kopā ar draugiem kādā kopā sanākšanas reizē nolēma pagatavot rupjmaizes kārtojumu. Izpētījuši recepti un ķērušies pie darba. Grūti gājis ar rupjmaizi. Tā kā mājās bija tikai svaiga rupjmaize, nolēmuši to vispirms izmalt gaļas maļamajā mašīnā un tad grauzdēt uz pannas.  Nezinu, vai tas, kas nāk laukā no maļamās mašīnas, būtu saucams par desiņām vai struņķīšiem, bet tie lipa un salipa, un arī apgrauzdēti negribēja pārvērsties par kaut ko beramu. Karsējot uz pannas, maize par daudz sadegusi, galu beigās sanākušas mazas, cietas spiriņas. Vēl trakāk gājis ar ogām. Dzērveņu ievārījums, ko uzlika vārīties uz gāzes plīts, pārplūdis katliņa malām. Sarkanā peļķe izskatījusies tā, it kā virtuvē tikko būtu notikusi slepkavība. Ar pāri palikušajām dzērvenēm neko prātīgu nevarēja iesākt. Lai ogu mērci pagarinātu, izlīdzējušies ar blendētām zemenēm no saldētavas. Tās mazliet atkausēja un varēja sajaukt kopā ar dzērveņu ievārījumu. Pēc traģikomiskās gatavošanas beigās tomēr tikuši pie saldā. Ir saglabājušās pāris fotogrāfijas, bet tās paliks tikai viņu kompānijas atmiņām. Ne jau viss visiem jārāda.

Man bija tā laime nākamajā dienā pagaršot to, kas bija palicis pāri. Rudzu drupačas bija sasūkušās ar putukrējumu un ogu mērci, viss kopā garšoja ģeniāli labi. Turpmāk rupjmaizes kārtojumā esmu palikusi tieši pie dzērvenēm un zemenēm. Dzērvenes man ledusskapī ir vienmēr, un arī zemenes katru gadu sasaldēju kārbiņās. Jo īstas Latvijas vasaras zemenes nevar aizstāt ne ar kādām importa radiniecēm. Zemenes padara dzērvenes mazliet maigākas un aromātiskākas.

Kopš rupjmaizi cepu mājās, mēs to apēdam pilnībā, nepaliek pāri nekādi galiņi vai atgriezumi. Rudzu maizes drupačas gatavoju no veikalā nopērkamās Lāču rudzu rīvmaizes, tā atkrīt grūtā malšana vai rīvēšana, jo sakaltusi rudzu maize mēdz būt ļoti cieta. No gatavās rīvmaizes darbiņš paveicams ļoti ātri.

Paldies Rutai Barkānei, kura savulaik dalījās ar savas ģimenes rupjmaizes kārtojuma recepti, ko viņa gatavo svētku reizēs un lutina bērnus, mazbērnus un mazmazbērnus. Un kura ir pamatā mūsu receptei. Šis ir viens īsteni latvisks saldais. Vienā mazā trauciņā apvienotas garšas no Latvijas tīrumiem (rudzi), pļavām (saldais krējums), mežiem, purviem un dārziem (ogas), veidojot labu saskaņu. Mazliet pa druskai no visām garšām, un tur ir gan maigs putainums, gan priecīgs kraukšķīgums.

#Veģetārs ēdiens #Svētku ēdiens #Latviešu virtuves klasika #Vienkārši pagatavojams ēdiens