Ievads

Teksts: Sandra Ošiņa

Foto: Valdis Ošiņš 

18/11/2014

Rasols ir visu salātu karalis. Vairākus desmitus gadu Latvijas ģimenes pirms svētkiem apsprieda, ko gatavot vēl bez rasola, jo paša rasola gatavošana nebija apspriežama, bet pašsaprotama. Rasols pirms padomju laika Latvijā tika gatavots no kartupeļiem, burkāniem, bietēm, olām, siļķes, nēģiem, cepeša, sālītiem gurķiem, sinepēm un krējuma. Pēc 2. Pasaules kara padomju Latvijā ēdiens ar šādu nosaukumu ietekmējās no krievu Olivjē salātiem (par godu franču pavāram Lisjēnam Olivjē, receptes autoram no Pēterburgas restorāna Ermitāža), tam vairs nepievienoja bietes un siļķi, to vietā pievienoja gaļu vai desu, mērcei pievienoja majonēzi.

Ir saglabājusies leģenda par franču pavāru Olivjē, kurš savus salātus skaisti kārtojis uz liela šķīvja pa sastāvdaļām, izrotājot ar olu daiviņām un krabjiem. Kāds prastāks klients, kuram nav bijusi izpratne par šādiem ēdieniem, ņēmis lielo karoti un visas sastāvdaļas brutāli samaisījis ar majonēzi un aprijis vienā rāvienā. Olivjē, to redzot, pavisam apskaities, un pats vēl demonstratīvāk sajaucis Olivjē salātu sastāvdaļas juku jukām. Bet krieviem tas nav bijis svarīgi, galvenais, lai ir ko „uzkost” šņabim.

Šie salāti ir tiešām sātīgi. Pēc pavāra nāves neviens īsto recepti nav zinājis, un kolēģi mēģinājuši kaut ko atdarināt. Katrā ziņā smalkās irbītes tika aizvietotas ar proletāriešiem tuvākajām vistām. Ja nebija pieejamas ne vistas, ne gaļa, vajadzēja vismaz doktordesu. Kara un pēckara gados, protams, arī šādu produktu nebija, bet sešdesmitajos gados, kad situācija uzlabojās, rasols kā ļoti demokrātisks ēdiens bija ikvienā svētku galdā. Ar vieniem pašiem salātiem saistījās trīs ārzemju vārdi – Olivjē, majonēze, Provansa (Francijas šarma atblāzma!) – tas bija pietiekami daudz, lai katrā padomju cilvēkā radītu neikdienišķu svētku sajūtu. Sastāvā bija konservēti zaļie zirnīši, gaļa vai desa, kā arī majonēze – šos produktus nevarēja vienkārši nopirkt, bija vajadzīgs blats vai neticama veiksme, ja kādā veikalā tos pēkšņi „izsvieda” (tā padomju laika slengā sauca situāciju, kad veikalā ar tukšām produktu vitrīnām pēkšņi uz letes izlika kādus deficīta produktus, nekavējoties izraisot satrauktu ažiotāžu un neizbēgamu rindu). Tā kā zirnīšus un majonēzi varēja uzglabāt ilgāk, ja tos izdevās dabūt, tad taupīja svētku reizes rasolam.

Sabiedriskajā ēdināšanā šos salātus sauca arī par Gaļas salātiem vai Galvaspilsētas salātiem, bet mājās tos sauca tikai par rasolu (citās mājās par rosolu). Ar šiem salātiem uzaugušas daudzas paaudzes. Neviena saimniece rasola recepti nemeklēja pavārgrāmatās, jo zināja to no galvas. Agrākā salātu karaļa rasola pašpietiekamā un dižā loma mūsdienās ir mainījusies. Rasolu var nopirkt lielveikalu gatavo ēdienu nodaļās vai benzīntankos, tas kļuvis par pavisam ikdienišķu ēdienu. Protams, desa un majonēze veikala salātos būs no lētā gala, ne tāda, kādu rasolam pievienojam mājās. Bet lielajos godos, it īpaši kāzās, bērēs un lielās jubilejās, rasols joprojām ir obligāts. Un arī dzimšanas un vārda dienās joprojām griežam un kapājam, lai sākumā rasolu lielā bļodā liktu galdā, bet vakara izskaņā, kad viesi izklīst pa visu māju un daži nonāk virtuvē, kur ir savpati īpaša omulība, var paņemt lielo karoti un izēst rasola pārpalikumus no lielās bļodas. Tāds rasols arī garšo īpaši labi.

Lai rasols būtu nevainojami gards, svarīgi izvēlēties pareizo kartupeļu šķirni (mums patīk Laura), tie nedrīkst būt pārāk miltaini, un tos vajag izvārīt iepriekšējā dienā un kārtīgi atdzesēt. Var arī uz nakti ielikt ledusskapī. Mēs parasti lietojam Lido Ekstra desu. Esam izmēģinājuši arī citas, tomēr šī šķiet vispiemērotākā un ar nemainīgi augstu kvalitāti. Svarīga arī majonēze. Ļoti laba ir Franča vai Spilvas Provansas majonēze. Un vēl mērcei nedrīkst žēlot mārrutkus (vislabāk pašu rīvētos vai no tirgus) un kārtīgas asās sinepes.

Par pašu ēšanu – viena garša ir, ja ēd pie skaisti saklāta viesību galda, cita – ja ar lielu karoti no lielās bļodas to, kas vēl palicis virtuvē. Parasti tas notiek viesību stadijā, kad visi sāk klīst apkārt. Daļa viesu nez kādēļ pēkšņi atrodas virtuvē pie lielajām bļodām. Cita, bet arī ļoti laba garša ir nākamā rīta brokastīs. Jauki atvērt ledusskapi, kurā gādīgas rokas nolikušas bļodiņu ar rūpīgi pārsegtu pāri palikušo rasolu.

Fotogrāfija no mūsu grāmatas “Eiropas krustceles latviešu virtuvē”. Pateicība Kārinai Pētersonei par laipnu izlīdzēšanu šī projekta tapšanā ar traukiem no ģimenes kolekcijas!