Saldēdieni

Mana bērnības vājība bija saldējums. Toreiz bija ļoti maz šķirņu – plombīrs, eskimo, šokolādes, vēlāk parādījās citronu Vēsma. Tie bija pildīti vafeļu glāzītēs (izmirkušās, ja fasētais, kraukšķīgās, ja sveramais saldējums, ko piegādāja augstos, šauros skārda toveros), vai nu kartona trauciņos, ēdami ar koka mentīti.

Saimnieces garu Ruta mantojusi no savas mammas, izdarīgas un smalkas “ulmaņlaiku” saimnieces, no kuras recepšu krājumiem ņemta arī šī recepte rupjmaizes kārtojumam. Viņas ģimenē Ziemassvētku vakarā, kad cepetis apēsts, dāvanas izdalītas un labsajūta sasniegusi augstāko punktu, ir laiks šim saldajam un latviskajam desertam!

Noras ģimenei ir veicies – viņa azartiski gatavo, arvien meklē jaunas receptes, garšvielas, pagatavošanas veidus un knifus no visas pasaules. Viņas dzīvesbiedrs arhitekts Imants Žodžiks iesaistās virtuves eksperimentos, pēc tam fotografē Noras virtuves šedevrus un dalās ar viņu interneta draugiem un domubiedriem.

Lienei ir daudz mīļu, no savas mammas pārņemtu ģimenes recepšu. Starp tām ir arī mannas buberts. Putainais un maigais kārums kopā ar garšas ziņā stiprāku skābenu ķīseli vai ogu mērci raisa siltas un omulīgas bērnības atmiņas.

Ziemā, kad apkārt viss balts, gribas kaut ko līdzīgu nobaudīt saldajā ēdienā. Baltu sniega piku vai mazu, baltu kupenu.

Ēdiens, kurš vienlaicīgi ir gan garšīgs, gan veselīgs, gan skaists, gan vienkārši pagatavojams. No mūsu biezpiena. Un mūsu dzērvenēm. Mūsu skaistajā ziemā.

Zemeņu laikā pienāk kāds brīdis, kad pat viskārdinošākā lielāko ogu bļoda uz galda vairs nevienu īpaši nespēj iekārdināt. Tad pienācis laiks gatavot kūkas un saldos ar zemenēm.