Piparkūku cepšana pie Armitstediem

Teksts: Sandra Ošiņa

Foto: Valdis Ošiņš 

16/12/2019

Cik ļoti spēcīgi ir bērnības iespaidi? Moda Redklifa (Maud Radcliffe (Armitstead) 1902–1993) grāmatā “Baltijas stāsti. Armitstedu dzimta laikmetu griežos” (1997) 30. lpp. apraksta laiku, kad bijusi maza meitene, dzīvojusi Rīgā, Mārstaļu ielā 19. Tā bija viņas vectēva, Džordža Armitsteda (1847–1912), Rīgas pilsētas galvas māja. Armitstedu dzimtu ar šo namu saistīja aptuveni simts gadu. Pirmā pasaules kara laikā Moda ar vecākiem pārcēlās dzīvot uz Angliju. Šī grāmata tapa pateicoties vēsturniecei Vandai Zariņai, kura Anglijā uzmeklēja Modu Redklifu. Citu atmiņu vidū ir kāds mazs, bet aizkustinošs Modas stāsts par piparkūku cepšanu.

“Īpašu prieku man sagādāja cits sens baltiešu ieradums – piparkūku cepšana, un, kad neilgi pirms Ziemassvētkiem māte pusdienlaikā griežas pie mis Getijas, aicinot mūs abas palīgā pie piparkūku mīklas rullēšanas, es līksmi traucos uz bērnistabu uzsiet priekšautu un nomazgāt rokas. Kad atgriezos ēdamistabā, istabene Jūlhena jau bija novākusi galdu, pārklājusi to ar vecu galdautu un nolikusi galda vidū lielas, ietaukotas cepamās plātes un bļodu ar mīklu; no virtuves viņa atnesa mums katrai koka dēlīti un mīklas rulli, tad vēl kārbu ar dažādām cepumu formām, šķīvi ar nomizotām mandelēm un tasi ar sakultiem olu dzeltenumiem. Ar mis Getijas palīdzību es izrullēju gabalu mīklas, izvēlējos visādas formiņas un izspiedu dažādas piparkūku figūras – gan putnus un zvērus, gan pusmēnešus un zvaigznes, gan mazas sieviņas un vīriņus, ar mandeļu skaidiņām izveidojot sejas un dažādojot pārāk vienmuļo cepumu virsmu. Jūlhena nesa uz virtuvi arvien jaunas cepamās plātes, un visā drīzumā dzīvokli jau pildīja piparkūku vircotā smarža, kas vēl joprojām atsauc man atmiņā Rīgā pavadīto laiku un manus bērnības Ziemassvētkus pirms daudziem gadiem.”

Džordža Armitsteda meita Edīte un mazmeita Moda. Attēls no LSM arhīva.

Un šeit vēl mazs fragments no LR1 radio raidījuma “Rīgas pilsētas galvas Džordža Armitsteda dzimta. Latvijā ir māju sajūta”, raidījuma autore ir Inta Zēgnere. Šķita, ka būtu vērts to šeit pievienot, domājot par mūsu šodienas problēmām ar Rīgas domes vadību.

“Pārlūkojot Armitsteda dzīves gājumu, kļūst skaidrs, kāpēc viņš bija tik izcils mērs. Pirmkārt, viņš ir labi izglītots. 1868. gadā ar izcilību beidz Rīgas politehnikumu un saņem inženiera diplomu. Izglītošanos turpina Cīrihes un Oksfordas universitātēs. Viņam ir liela vadītāja pieredze. Armitsteds dibināja un vadīja Volguntes ķieģeļu cepli (1882–1885), bija Rīgas kaulmiltu fabrikas īpašnieks un direktors (1880–1906), Baltijas celulozes fabrikas līdzīpašnieks un prezidents. Kopš 1892. gada Dinaburgas–Vitebskas dzelzceļa direktors.

Rīgas dome 1901. gada maijā Armitstedu ievēlēja par Rīgas mēru. Toreiz balsošana notika ar baltām un melnām bumbiņām un par Armitsteda kandidatūru bija 67 deputāti, bet pret tikai trīs.

Pēc ievēlēšanas Džordžs sacīja zīmīgus vārdus: “Kungi, pateicos par atbalstu! Darīšu visu, ko spēju, un pierādīšu, ka esmu jūsu uzticības cienīgs.” Un to Džordžs Armitsteds pierādīja ar darbiem.

Stāstot par Džordžu Armitstedu, vēsturniece Vanda Zariņa iepazīstina ar kādu zīmējumu, kurā Rīgas mēram paklanās strūklakas un pieminekļi. Tas tapis 1904. gadā pēc tam, kad Rīga ieguva centralizētu ūdens apgādi. “Tas bija viens no labākās kvalitātes ūdeņiem visā Eiropā,” tā Vanda Zariņa.

Lai arī Armitsteds runājis piecās valodās, nav ziņu, ka runājis latviski, tomēr tieši viņš pirmais uzaicināja latviešus darboties Rīgas domē, paredzēja, ka latviešiem ir nākotne, jo latviešu vidū daudz uzņēmīgu cilvēku.

Vanda Zariņa ir pamatīgi izpētījusi Armitstedu dzimtas vēsturi un arī uzmeklējusi šīs dzimtas atvases ārvalstīs. Pateicoties viņai Latvijā pie lasītājiem ir nonākusi Londonā dzīvojošās un jau 1993. gadā mūžībā aizgājušās Armitsteda mazmeitas Modas Redklifas atmiņas “Baltijas stāsti”, kurā viņa raksta arī par bērnību Rīgā.”

Vairāk par Armitstedu dzimtu lasiet vai klausieties Intas Zēgneres radio raidījumā “Dzimtas saknes”.