Pikantā zilo plūmju mērce
Jāņogu želeja
Jāņogu želeja ir smalka un garda, ja vien to pagatavo meistarīgi. Atceros, bērnībā mamma to taisīja nevārot – izspieda no ogām sulu, pievienoja divas reizes vairāk cukura un tad lēni jo lēni maisīja, līdz cukurs bija izkusis. Reizēm tā lēnā maisīšana bija mans pienākums. Nedrīkstēja uzkult putas, tas bija tiešām ļoti garlaicīgs darbs. Un man želeja tā īsti negaršoja. Tā cirtās kaklā un bija vienkārši ļoti stipri skābi salda. Tāpēc ilgu laiku to ziemas krājumiem negatavoju.
Ievads
Teksts: Sandra Ošiņa
Foto: Valdis Ošiņš
Zilo plūmju mērces recepte pie manis atceļoja no žurnālistes Sallijas Benfeldes. Jau ilgus gadus esmu viņas darba cienītāja. Sallija raksta un runā interesanti, radītais saturs ir uzticams, un lielās līnijās skats uz dzīvi un notikumiem mums abām sakrīt. Par to pārliecinājāmies, tiekoties pirms intervijas latviešu diasporas laikrakstam “Laiks” un mājas lapai https://brivalatvija.lv/ Cēsīs, kur Sallija patlaban dzīvo. Ir cilvēki, ar kuriem ir ļoti patīkami sarunāties, turklāt pēc pusstundas rodas sajūta, ka esat pazīstamas vai pusi dzīves. Sallija ir tieši tāda. Un dāvanai viņa bija atnesusi pašas vārītu plūmju mērci, ar kuras recepti bija ar mieru dalīties.
Sallijas ģimenē plūmju mērci ēd pie dažādiem ēdieniem – sākot no pavisam vienkāršiem krekeriem un jebkura veida siera, līdz pat gaļas ēdieniem un pat desiņām. Ja tev mājās ir šādas burciņas, kaut nakts vidū vari pacienāt uzņemt negaidītus ciemiņus, arī sevi var palutināt, pasmeļot ar karoti biezo mērci kaut pie kastrolītī uzsildītas Vīnes desiņas. Es vairs neatceros, kur un kad esmu lasījusi par kādu reliģisku kopienu, kas pasludināja mērces par grēcīgām. Jo tās ir kā baudviela, ļoti stipra baudviela. Šī mērce ir blīva, bieza, garšā pikanta un bagātīga.
Mērces recepti Sallija savulaik atradusi Kornēlijas Šinharlas grāmatā “Konservēšana ar pikantām piedevām ” (Jumava, 1997, no vācu valodas tulkojusi Biruta Veinerte). Sallija ir īstena gardēde, viņai patīk eksperimentēt ar neparastām sastāvdaļām un garšvielām, kas ikdienišķus pārtikas produktus pārvērš delikatesēs. Patīk lutināt radus un draugus. Izlasot šo recepti, viņa jau pēc apraksta zinājusi, ka tur jāsanāk kam labam. Tā arī izrādījies, un tagad Sallija katru gadu augustā vāra šo plūmju mērci, un vāra tik daudz, lai pietiktu pašiem un vēl dāvanām.
Tā nu dāvinātā burciņa kopš tikšanās reizes stāvēja plauktā. Mēs nolēmām uzņemt fotogrāfijas un publicēt recepti, kad ienāksies plūmes. Ideāli, ja mērci vāra no Latvijas zilajām plūmēm. Bet no veikalā nopērkamām gatavām plūmēm arī izdošoties garšīgi. Svarīga piebilde – ir obligāti vajadzīgs tumši brūnais cukurs (Muskovado) un zemesriekstu eļļa. Mainot šīs sastāvdaļas, zudīs daļa bagātīgās garšas. Varbūt tās neizdodas atrast tuvējā piemājas veikalā, bet internetā var atrast visu, un šajā gadījumā ir vērts papūlēties.
Sastāvdaļa, kuru var mainīt, ir čilli – asāku ēdienu cienītāji to var pievienot vairāk, mazāk pikantu – mazāk. Lai izdodas!
Sastāvdaļas
Receptes teksts: Sallija Benfelde
- 500 g zilo plūmju (sver iztīrītas)
- 3 ķiploku daiviņas
- 1 žāvēta čilli piparu pāksts
- 150 g brūnā, tumšā Muscovado cukura (cits šeit nederēs)
- 100 ml sarkanvīna vai kāda cita maiga etiķa
- 2 ēdamkarotes zemesriekstu eļļas (cita šeit nederēs)
- Sāls
Soļi
Solis 1
Plūmes nomazgā, nosusina, izņem kauliņus un sagriež nelielos gabaliņos. Ķiploku notīra un sasmalcina. Saberž čilli pāksti.
Solis 2
Plūmes liek katlā kopā ar ķoplokiem, čilli, cukuru, etiķi, eļļu un sāli. Uzliek vāku un vidējā karstumā vāra apmēram 15 minūtes. Tad maisa, līdz izveidojas viendabīga masa. Var sablenderēt.
Solis 3
Mērci vēlreiz uzvāra, pilda karstu karstās burkās un tūlīt aizvāko. Uzglabā vēsā vietā. Ēd kopā ar krekeriem, dažādiem sieriem, desiņām, gaļas ēdieniem un pat visparastākajiem ceptiem kartupeļiem.
Saistītās receptes
Jāņogu želeja
Jāņogu želeja ir smalka un garda, ja vien to pagatavo meistarīgi. Atceros, bērnībā mamma to taisīja nevārot – izspieda no ogām sulu, pievienoja divas reizes vairāk cukura un tad lēni jo lēni maisīja, līdz cukurs bija izkusis. Reizēm tā lēnā maisīšana bija mans pienākums. Nedrīkstēja uzkult putas, tas bija tiešām ļoti garlaicīgs darbs. Un man želeja tā īsti negaršoja. Tā cirtās kaklā un bija vienkārši ļoti stipri skābi salda. Tāpēc ilgu laiku to ziemas krājumiem negatavoju.
Ērkšķogu ievārījums
Ērkšķogu ievārījums man saistās ar bērnu dienām, kad zaļās un sārtās ogas lasījām mammas dārzā aso adatiņu klātajos krūmos. Toreiz tas noteikti nebija mans mīļākais ievārījums, nepatika tā specifiskā vārīto ērkšķogu piegarša, un svaigajām ogām pa kluso mēdzu izsūkt suliņu, mizu aizmetot prom.
Pīlādžu želeja. Ir varianti
Pīlādži ir maģiski koki, saistīti ar dažādiem ticējumiem un rituāliem. Visu gadu pīlādzis ir pieticīgs, ainavā neizceļas, pavasarī tam raisās ziedu čemuri, bet uz rudens pusi ar sarkaniem ogu ķekariem tas iemirdzas kā krāšņa rota.