Teksts: Edvarts Virza

Foto: Valdis Ošiņš 

“Kā pie visām lietām, tā arī pie svētku svinēšanas lielāko prieku sagādāja nevis paši svētki, bet gatavošanās uz tiem. Lielā maizes abra gulēja nevajadzīga, bet godā nāca mazā, kurā jauca baltu maizi. Sevišķā bļodā iejauca mīklu cukura kriņģelīšiem, pie kuru sagatavošanas netaupīja ne sviestu, ne cukuru. Cik tik vien bij vārāmo caurumu plītīm un kāšu skursteņa ķēķī, uz visiem vārījās grāpīši, mezdami priecīgus garaiņus un izplatīdami visādas smaržas, kas plūda pa istabām, kutināja nāsis, un no tām ļaudis bij jau iepriekš paēduši. Krāsnī čuguna podos čurkstēja cūkas gaļa ar kāpostiem, un, jau vakarā tur ielikta, tā stāvēja, kamēr kāposti virspusē bij sacepuši brūni. Cepšanas un vārīšanas laikā visus vīriešus iztrieca no istabām un tur rīkojās tikai saimniece, meitas un sievas, un visām acis zibēja un sejas liesmoja, kā tas notiekas arvienu, kad jādara patīkams un priecīgs darbs. Meita Līna ar ačgārni sasietu drāniņu galvā ņēmās ar baltas maizes mīcīšanu, un viņas ar mīklu aplipušās dūres bij tikpat baltas un apaļas kā viņas krūtis. Ap vakara pusi skalu kurvji, skārda pannas un pār gultām noliktie dēļi bij pilni maizēm.

Tur varēja redzēt pīrāgus, līkus kā augoši mēneši, kam no pušu pārplīsušiem sāniem līda ārā vēl čurkstoši speķa gabaliņi, kriņģelīšus, kas kusa mutē ātrāki nekā cukurs, apaļas karašas un četrkantainas baltmaizes brūniem virsiem.
Kad šis darbs bij galā, sākās olu krāsošana. Še darbojās vienīgi saimniece, un meitas viņai tikai palīdzēja. Tagad viņa noņēma no skapja augšas buntītēs sasietas zāles un ziedus un meta pēc kārtas katliņā kopā ar olām. Viņas tumšās acis vērīgi skatīja caur garaiņiem, un šinī brīdī viņa līdzinājās burvei, kas vāra savu virumu. Bet burvība ir katra zināšana, kuras cēloņi un sākums mums ir pazuduši. Tā viņa nokrāsoja olas visās krāsās, kādās mirdzēja Straumēnu pļavas dažādos vasaras cēlienos. Vēl vairāk nekā vīrieši viņa zināja visus labumus, ko deva viņas apvidus, visu uzminēdama savā klusajā nodabā. ….

… Tagad viss, kas svētku sestdien bij cepts, parādījās galdā. Tur bij tikko no krāsns izvilkta cūkas gaļa ar kāpostiem un baltā bļodā sakrautas brūni spīdīgas, taukiem nosvīdušas gaļas desas, kuru apbrīnojamais garžīgums ir Zemgales saimnieču noslēpums. Pilnā bļodā kūpēja no Straumēnu labi briedušo kviešu miltiem sviestā ceptas karašiņas, bet pašā galda vidū zaļā krūzē smaržoja alus biezām, viegli čūkstošām putām. Ieliets glāzēs, tas laistījās kā miglains dzintars mīkstu saldumu un dziļu reibumu, un viesi uz reizi atžirga, to iebaudījuši.”