Teksts: Sandra Ošiņa

Foto: Valdis Ošiņš 

Viesu nams „Lejasmalas” atrodas Latgalē, Aulejas pagastā, ļoti skaistā vietā pašā Lejas ezera krastā. Bez lielā viesu nama ir vēl nelielas mājiņas uz ezera salām. Tajās ir visas ērtības, uz salām var pasūtīt ēdināšanu pēc klientu vēlmēm, piemēram, romantiskas vakariņas diviem. Uz saliņu tiek vesti jaunlaulātie pēc kāzām, pa nakti laivas tiek aizbrauktas krastā, un no rīta viesi brauc jauno pāri modināt.

„Lejasmalās” ieradāmies bez iepriekšējas pieteikšanās. Bijām priecīgi, ka viesu nama saimniece Anna Ļaksa mums laipni atļāva ielūkoties un parādīt arī jums, ar kādiem ēdieniem tiek klāts galds par godu kaimiņmāju saimnieka 70 gadu jubilejai.

Aulejas vecās godu saimnieces, kuras pieredzējušas laikus, kad par godu kāzām, bērēm vai citiem notikumiem kāva teļu un cūku, nomainījusi jauna paaudze. Nu jau vēsturē laiki, kad uz svētku galda obligāti bija vismaz pieci gaļas ēdieni – kotletes, maltās karbonādes, gaļas veltnīši, šmorēti kauliņi un “golubci”. Krīze un taupība ir ieviesušas izmaiņas tradicionālajā godu galdā. Bet daļu ēdienu gatavo joprojām.

Viesu nams „Lejasmalas” piedalās projektā “Kulinārais mantojums” Eiropas Kulinārā mantojuma ietvaros (www.culinary–heritage.com).
Saimnieces viesiem ar lepnumu piedāvā Lejas ezera zivis, sagatavotas dažādos veidos. Ļoti garda ir zivju zupa no ezera zivīm, ceptas zivis – zutis, līdaka vai asaris, arī raudiņas un vēdzeles. Visizcilākais ir slavenais Aulejas zutis. Mazāk dzirdēts ir repsis jeb seļava – lašveidīgā zivs, ko var ēst sālītu, tā ir vēl lielāka delikatese par zuti.

Visiecienītākā zupa ir zivju zupa, „Lejasmalās” to ēd pat tie, kas sakās zivis vispār neēdam. Visgardākā zupa izvārās, ja ūdeni pasmeļ no ezera, no kura zivis zvejotas. Zivis, lai būtu viesiem pieejamas arī ziemā, kad ezers ciet, tiek saldētas. Zivis tīra dzīvas un nekavējoties saldē, tā var saglabāt svaigo zivju garšu.
Pēc vecām tradīcijām gatavo arī dažādus gaļas ēdienus. „Lejasmalās” piedāvā nogaršot pašmāju kūpinājumus – desiņas ar speķi un gaļu, tās izmanto gan salātos, gan uzgriež. Paši arī kūpina speķi – piecu pierkstu sečs.
Uz latgaliešu svētku galda obligāti jābūt gaļas ruletēm. Tās gatavo ar visdažādāko pildījumu – ar burkāniem, ķiplokiem, omleti un pat ievārījumu.
Ar gardu muti tiek noēsta rupo gaļa – saceptas aknas, galvas siers (ausis, šņukuri, skrimslīši, tos izvāra ar garšvielām un garšsaknēm, notīra, nosien marlē, ēd ar mārrutkiem), asinsdesas, tās ēd tāpat, bez piedevām.
No cūku bērēm zināms ēdiens ir sekonkas – izvāra sirdi, plaušas, aknas, izmaļ un cep uz pannas ar sīpoliem, līdzīgi kā malto gaļu. Ēd ar kartupeļiem kā silto ēdienu. Un ar šo maisījumu pilda pankūkas.

Saimnieces piedāvā sulīgās Aulejas kļockas. Patiesībā tie ir rauga mīklas pīrādziņi, kas pildīti ar biezpienu un pēc tam uzsildīti sviestā un krējumā. Kļockas ēd ar rokām siltas.
Stāsta, ka reiz kāda krustmāte ēdusi kļockas un pliķējusi pagastvecim pa plecu, lai noslaucītu no taukainajām rokām sviestu. No tā laika radusies tradīcija, kurā ļaudis pārbauda attiecību stiprumu, jo no nepatīkama cilvēka tādas izdarības nevar paciest, tikai no mīlama. Ja ciemiņš no Lejasmalām brauc prom un ir ieziests ar krējumu un sviestu, tad zināms, ka ir ēdis kļockas kopā ar mīļiem cilvēkiem. Šādā veidā Lejasmalās attiecību stiprumu var pārbaudīt arī viesi.

Iecienīts vietējais ēdiens ir buļbašņīks – samalti kartupeļi, saviļāti plācenīšos, apviļāti miltos un izcepti. Ja tiem iekšā pilda biezpienu, tad ir krapaņņiks. Ja ieliek burkānu, saceptu ar sīpoliņu, ir saltanoss. Buļbašņīku ēd ar skābu krējumu.

Saimnieces gatavo dažādus sierus no govs piena: balto, ķimeņu, diļļu, ķiploku, paprikas, žāvēto un vorčiku – tas no visiem ir pats interesantākais siers, pikantas garšas, bet receptes šim sieram un arī citiem ēdieniem esot noslēpums.

Kāpēc tāds nosaukums? Aulejas puišus no agrākiem laikiem sauc par vorčikiem. Kad bija ballīte un sakāpa tvaiks, vajadzējis izkauties. Aulejas puiši šādos gadījumos cīnījās ar vorčikiem (koka nūja iejūgā starp lemesi un zirgu), tā paši tika pie vorčiku vārda. Siers vorčiks ir veltīts Aulejas puišiem, tāpēc, ka tikpat stiprs. Anna arī ir precēta ar vorčiku. Bet to nevarot skaļi teikt, jo tad vīrieši apvainojoties. Bērni esot mazie vorčiki.
Padzerties „Lejasmalās” piedāvā zāļu tējas, gan pašu lasītas, gan arī Kurmīšu tējas.
Protams, stiprāku dzērienu cienītāji var nogaršot šmakovku – pašbrūvētu degvīnu.
Aulejas podnieks Ilmārs Vecelis „Lejasmalām” ir izgatavojis lielu melnās keramikas trauku kolekciju (bļoda no tiem redzama bildē ar saimnieci), ar melnajiem traukiem klājot galdu kultūras mantojuma pasākumos.

Atgriežoties pie jubilejas, šoreiz uz galda viesus gaida:

kā arī dārzeņu plate,
grieķu salāti,
pašcepta maize.

Karbonādes rullīši ar žāvētu gaļu un sieru,
Vanagu ķēriens – vistas filejas steiks, kas maliņās tiek iegriezts un cepot izplešas, forma atgādina putna spārnu,
Cepti kartupeļi.

Jubilejā spēlēs vietējie muzikanti. Tie jau sanākuši un kārto savus instrumentus. Būs dziedāšana un dejošana.

Sakot paldies Annai, pošamies tālāk, novēlot jauku vakaru un cerot vēl kādreiz atgriezties.

Ja vēlaties ciemoties “Lejasmalās”, iepriekš jāzvana Annai Ļaksai pa telefonu 29139680 vai jāraksta uz e-pastu.