Jāņogu želeja ir smalka un garda, ja vien to pagatavo meistarīgi. Atceros, bērnībā mamma to taisīja nevārot – izspieda no ogām sulu, pievienoja divas reizes vairāk cukura un tad lēni jo lēni maisīja, līdz cukurs bija izkusis. Reizēm tā lēnā maisīšana bija mans pienākums. Nedrīkstēja uzkult putas, tas bija tiešām ļoti garlaicīgs darbs. Un man želeja tā īsti negaršoja. Tā cirtās kaklā un bija vienkārši ļoti stipri skābi salda. Tāpēc ilgu laiku to ziemas krājumiem negatavoju.
Sallijas plūmju mērci ēd pie dažādiem ēdieniem – sākot no pavisam vienkāršiem krekeriem un jebkura veida siera, līdz pat gaļas ēdieniem un pat desiņām. Ja tev mājās ir šādas burciņas, esi vienmēr gatavs uzņemt negaidītus ciemiņus, arī pats sevi vari palutināt, pasmeļot ar karoti biezo mērci kaut pie karstas Vīnes desiņas.
Ērkšķogu ievārījums man saistās ar bērnu dienām, kad zaļās un sārtās ogas lasījām mammas dārzā aso adatiņu klātajos krūmos. Toreiz tas noteikti nebija mans mīļākais ievārījums, nepatika tā specifiskā vārīto ērkšķogu piegarša, un svaigajām ogām pa kluso mēdzu izsūkt suliņu, mizu aizmetot prom.
Pīlādži ir maģiski koki, saistīti ar dažādiem ticējumiem un rituāliem. Visu gadu pīlādzis ir pieticīgs, ainavā neizceļas, pavasarī tam raisās ziedu čemuri, bet uz rudens pusi ar sarkaniem ogu ķekariem tas iemirdzas kā krāšņa rota.
Pirms gadiem, iedvesmota no Gata Zuntes burvīgajiem feisbuka ierakstiem rūjieniešu dialektā, kur viņš apraksta savus piedzīvojumus, gatavojot ķiršu uzlējumu, sāku meklēt receptes.
Ķiršu kompots kopš bērnības man ir bijis pats mīļākais kompots. Tā nekad nevarēja būt par daudz. Kad biju maza, ziemas laikā nebija iespējams veikalā nopirkt svaigus augļus, tāpēc mamma un vecmāmiņa vasarā centās, cik spēja, gatavojot ziemas krājumus.