Marinēti siļķu rolmopši ir ēdiens, kas Latvijā ienācis no Vācijas. 19. gadsimta Vācijas kanclers Oto fon Bismarks ir teicis: „Ja siļķes maksātu tikpat dārgi kā kaviārs, cilvēki tās novērtētu daudz augstāk.” Mūsdienās marinēta siļķe atrodama ikviena lielveikala plauktā, bet mājās marinēta vienmēr būs garšīgāka.
Sviestā ceptas gailenes uz grauzdētas, siltas tostermaizes būs īstais ēdiens laikā, kad meži pārpilni sēņu, esi jau līdz sātam ēdis sēņu mērci ar jaunajiem kartupeļiem un prāto, kā vēl lai gardi pagatavo šīs meža veltes.
Barons Minhauzens bijis slavens un valdzinošs melis, Duntē varam apmeklēt viņa muzeju. Par Minhauzena nēģiem Vidzemē sauc ceptas reņģītes želejā ar sinepju piedevu.
Maija delikatese ir lapu reņģes. Mana vecmamma Ella Sondore, ģimenē saukta par Manīti, tās sacepa krietnu bļodu, skaistas, brūnas, ar kraukšķīgām astītēm, ko bērni parasti nočiepa, tikko reņģes noņemtas no pannas.
To, kā garšo cepti cukini ziedi, tā vienkārši nemaz nevar iedomāties. Pirmā pieredze ir iespaidīga – no ārpuses kraukšķa kārta, iekšā – sulīgs pildījums. Dārzos šie ziedi, šķiet, vēl ir atrodami. Receptei der arī ķirbja ziedi. Svarīgi, ka tie novākti noteiktā stadijā, ne par agru, ne par vēlu.
Katru gadu izmēģinām kādu jaunu olu krāsošanas metodi. Beidzot, beidzot esam tikuši pie ļoti skaistiem rozā toņiem! Agrākie mēģinājumi ar bietēm vai sārtām tējām cieta pilnīgu fiasko. Lieliskie sārtie toņi iekrāsojās no veikalā pirktas granātābolu sulas.