Linzertorte jeb Lincas torte garšo visiem, tās recepte pārbaudīta gadu simtos, aizceļojusi pāri robežām, parādās dažādos pasaules kūku top sarakstos, un tā ir ģeniāla savā vienkāršībā. Tā izdosies ikvienam, arī iesācējam.
Netālu no mūsu mājām bija veikals Globuss ar lielisku konditoreju, un viena no mīļākajām tortēm gan mums, gan Gunāram bija Una – persiku torte ar smilšu mīklas pamatni, krēmīgu vidusslāni, kurā vārītā krēma un skābā krējuma pildījumā gozējās saulaini dzelteni persiku gabaliņi, un pāri visam – maigs bezē mākonis, pārputināts ar pūdercukura putekļiem.
1. martā ir vārda diena manam tēvam Ivaram. Nekādas lielas svinības pandēmijas dēļ tāpat nerīkojam, bet kūku izcept ir svēta lieta. Domājot par Kijevu, Ukrainas sirdi, ko šobrīd pašaizliedzīgi un drosmīgi aizstāv ukraiņu tauta prezidenta Volodimira Zeļenska vadībā, atcerējos, ka Kijevai ir sava torte. Nekad nebiju to cepusi, bet interneta dzīlēs bija atrodams liels daudzums recepšu variāciju.
Rudens ir laiks, kad var svinēt ābolus. Vai var būt par daudz ābolkūku recepšu? Nekādā gadījumā. Šoruden mani iedvesmoja Dainas Alužānes Facebook profilā publicēta ābolkūkas recepte, kuru viņa raksturoja kā “ķepīgu, sviestīgu un francūzīgu bez sava gala”. Izlasot sastāvdaļu sarakstu, bija skaidrs, ka recepte ir vienkārša un ātra.
Šīs kūkas tapa pēc maza izbrauciena uz Igauniju. Parasti pa ceļam uz Tallinu Pērnavā iegriežamies iedzert kafiju. Nu jau tradicionāli kafejnīcā Supelsaksad, kur ir gardas kūkas un maizītes, kā arī ļoti romantisks interjers.
To, ka rabarbers draudzējas ar apelsīnu, zinu kopš bērnības. Toreiz apelsīnus nemaz tā nevarēja nopirkt. Kad tāda laime gadījās, mana vecāmāte, ko ģimenē sauca par Manīti, tos mizoja plāni jo plāni, pēc tam miziņas rūpīgi izkaltēja un glabāja cieši aizskrūvētā burciņā.