Baraviku zupa “polevka”

Ievads

Teksts: Sandra Ošiņa

Foto: Valdis Ošiņš 

31/07/2024

Baraviku zupas “polevka” recepte ir no Zojas Jevdokimovas ģimenes pūra. Zoja vieglu sirdi piekritusi piedalīties Sēlijas kultūras programmā “Sēņu dzīves noslēpums” un gatavot šo zupu foto kameras priekšā, bet vēlāk raizējusies: kā tas notiks? Vai viss izdosies? Tad atvērusi bībeli, un tur stāvējis rakstīts: neuztraucies, es būšu ar tevi! “Tādas sēnes, kādas gribēju, mežā tomēr neatradu”, meistarklases dienā bēdājās Zoja, “tur Dieviņš nepalīdzēja”.

Zoja ar patiku stāsta par agrajiem, rasainajiem rītiem, jo lielu prieku viņai sagādā pastaiga pa mežu. Stāstot par recepti, kā pirmo soli Zoja min sēņošanu, bez tās zupas baudījumam viena daļa būs nolaupīta. Tā kā šoreiz baravikas karstā laika dēļ ātri ir pāraugušas, šo zupu Zoja vārīja no pērnajām saldētajām baravikām. Zupa tāpat izdevās brīnumaini garda. Lielo baraviku sagrieza tikai bildei, zupai tā jau esot par vecu. Bet tas ir pieredzējušu saimnieču trumpis – viņas spēj uzburt visgardākos ēdienus arī tad, ja pēkšņi kāda no sastāvdaļām nav pieejama, un viņu virtuvēs vienmēr ir kādi slepenie krājumi.

Zupas recepte ģimenē ir saglabājusies no vectēva. Vārds “polevka” ir sens zupas nosaukums, iespējams, nācis no poļiem (polewka), līdzīgi zupu sauc arī Čehijā (polévka). Iespējams, no turienes nosaukums ienācis Zojas ģimenē, jo vectēvs daļu mūža ir dzīvojis Polijā. Latgales ģimenēs bieži kopā sanākušas dažādu tautu tradīcijas un receptes. Tāda ir šīs vietas vēsture. Tāpēc Latgales ēdieni ir atšķirīgi no citiem Latvijas novadiem, savdabīgi, ar citu tautu radniecīgiem nosaukumiem un savdabīgām garšām. Tā kā Latgalē dzīvo daudz kristiešu – katoļi, pareizticīgie un vecticībnieki, kuriem jāievēro gavēnis, visi sēņu ēdieni ir cieņā. Tie rada sātu arī bez gaļas. Zojas ģimenē gavēnis ir trešdienās un piektdienās. Tad polevkai nelieto gaļas buljonu, bet zupu vārā tīrā ūdenī.

Kad garšojām zupu, raisījās sarunas, vai tādai zupai, kam maize jau pievienota, vēl vajag klāt pasniegt rupjmaizi? Gaumes lieta. Kaut kā tā pierasts. Senos laikos Eiropas tautas maizi bieži pievienoja zupai, tas atgādina Viduslaiku receptes. Lielā katlā vārīja biezus virumus, un bez citām sastāvdaļām pievienota maize ikvienai zupai piedeva tumīgumu un sātu. Polijā mēdz vārīt zupas, kurās pievieno rudzu maizes ieraugu, piemēram, žureku vai arī Gdaņskas polevku. Iespējams, ģimenēs, kur ieraugs  nebija pieejams, pievienoja izmērcētu, saberztu maizi.

Medumu saimnieces priecājas par sava pagasta nosaukumu – no vārda medus. Cik daudz vietām Latvijā ir tik gards nosaukums? Liepu ziedu laikā Medumos tiešām visapkārt saldi smaržojot ziedošie koki un dūcot bites. Un arī bitenieku netrūkstot. Bet meistarklases dienā lieliskās, sirsnīgās Latgales saimnieces mūs sagaidīja ar spirdzinošām bērzu sulām ar melisu un interesantu tēju no vīnogu lapām un piparmētras. Paldies par šo skaisto dienu (2024. gada 25. jūliju) Zojai,  Diānai Mikulanei, kura turpat blakus gatavoja sēņu pankūkas, un svētku organizatorei, Medumu pagasta kultūras darba vadītājai Anitai Drozdovai!

Recepte tapusi projekta “Sēņu dzīves noslēpums” (nr. SKP2024/16) ietvaros.

Projekts “Sēņu dzīves noslēpums” Nr. SKP2024/16 tiek īstenots ar Sēlijas kultūras programmas finansiālu atbalstu un tiek realizēts ar biedrību “Medumu Cerība” sadarbībā ar Augšdaugavas novada Kultūras un Tūrisma pārvaldi.

#sēlijassalas #sēlijaskultūra