Bērnībā sapņos bieži redzēju karu. Laikam jau to filmu dēļ, ko mums regulāri rādīja padomju TV. Nu, kad karš tiešā tuvumā ir pavisam reāls, pie manis sapnī atnāca leopards. Mierināja, lai nebaidos. Viņš varot tikt galā arī ar lāci. Tad es to sapni izstāstīju savējiem, un tapa mūsu pirmā sadarbība ar jaunajiem robotiem.
Kad februāris iegriežas uz beigu pusi, tuvojas laiks, kurā daudzviet pasaulē cilvēki ievēro gavēni. Parasti tās ir četrdesmit dienas pirms kristiešu Lieldienām. Gavēni ievēro arī daudzi, kuri nav tādā vai citādā kristīgā konfesijā, bet pirms pavasara vienkārši jūt vajadzību attīrīt organismu no ziemā uzkrātiem sārņiem. Tāpēc līdz Lieldienām publicēsim veģetāru ēdienu receptes.
Šogad ziema ar sauli mūs nelutina, svina pelēkas dienas nomaina cita citu. Līdz pavasarim vēl laiciņš jāgaida, un jāmeklē pēc kāda prieka un enerģijas avota, lai dziļā tumsas bedrē neiekristu mentāli un fiziski. Te palīgā var nākt apelsīni. Oranžās, smaržīgās bumbas, pilnas sulas un vitamīnu, skaistas kā vakara saulīte.
Asinsdesas jeb putraimdesas ir rudens un ziemas ēdiens, kuru daudzās Eiropas valstīs kopš seniem laikiem tradicionāli pasniedza Ziemassvētku galdā. Par desu izgudrotāju, kura iedomājās lopu zarnas piepildīt ar gaļas, garšvielu un garšsakņu maisījumu, šādi pilnībā izmantojot visu, ko nokautais lopiņš spēj dot, nav nekādu drošu ziņu.
Vispirms tas tevi sasniedz pa gaisu, smaržīgiem viļņiem kairinot nāsis. Un tur nāk krustnagliņas un kanēļa standziņas, un tur nāk kardamons un apelsīnu miziņas, un tur nāk smaržīgie pipari, muskatrieksts un skaistā anīsa zvaigzne. Mūsmājās Ziemassvētku smarža bez tā visa nav iedomājama.