Ātrais Jāņu siers

Ievads

Teksts: Sandra Ošiņa

Foto: Valdis Ošiņš 

Jāņu siers vai nu ļoti garšo, vai negaršo nemaz. Tomēr Jāņos to ceļ galdā jebkurā gadījumā, jo tas ir rituāls ēdiens, apdziedāts Jāņu dziesmās kopš senseniem laikiem. Nu jau kādu laiku Jāņu siera recepte reģistrēta Eiropas “Garantētu tradicionālo īpatnību produktu reģistrā”, un Jāņu sieru ar tieši tādu nosaukumu drīkst tirgot tikai tie ražotāji, kuri iekļauti reģistrā. Viņiem siers jāražo atbilstoši tajā noteiktajai produkta specifikācijai. Tiktāl par veikalā vai tirdziņos nopērkamajiem sieriem. Ja kāds no ražotājiem nevēlas iziet šo sertifikāciju (Dārgi? Ilgi? Sarežģīti? Nav motivācijas?), tad tirgo Jāņu sieru, nosaucot to par Ķimeņu sieru, Līgo sieru vai vēl kā citādi, paļaujoties, ka pircējs to tāpat atpazīs pēc formas, krāsas un pievienotajām ķimenēm. Es nezinu, kāpēc, bet man šie sertificētie sieri neiet pie dūšas. Nepatīk to plastilīnam līdzīgā struktūra (ļoti atvainojos, ja kādam no visiem ražotājiem tas tā nav!).

Bieži nācies dzirdēt arī tādas runas: “Ko jūsmājās pēc svētkiem dara ar neapēsto Jāņu sieru? Mums, ziniet, visi viesi saveda, un pēc tam nezinām, ko ar to darīt.”

Kopš esmu sākusi sieru gatavot pati, mūsmājās siers pāri nepaliek. Es gan netaisu lielu rituli, bet to, ko uztaisu, pāris dienās arī apēdam. Ar patiku un garšu, nevis lielu pierunāšanu. Godīgi sakot, man vislabāk Jāņu siers garšo silts, tūlīt pēc pagatavošanas. Īpaši kopā ar meža zemenēm (der arī no dārza).

Kopš esmu atklājusi šo recepti no Marijas Feldmanes pavārgrāmatas “Jaunā virtuve” (Valters un Rapa, LNDB), sieru gatavoju ļoti ātri: “2 kg biezpiena, 1 l salda piena, 200 g sviesta, 4 olas, ķimenes, sāls. Verdošā pienā ber biezpienu, uz ātras uguns maisot vāra, līdz sabiezē, salej kulītē, ļauj sulai notecēt, liek atpakaļ katlā, pieliek sviestu, piesit olas, pieber ķimenes, sāli, maisot uzkarsē, ieliek drēbē, sasien – nosloga līdz rītam. (M. Feldmane, “Jaunā virtuve”, Valters un Rapa, LNDB)”. Es gan taisu uz pusi mazāku daudzumu. No šeit aprakstītā pietiktu krietni kuplai Jāņu bērnu saimei.

Ideāli, ja ir lauku olas, tad siers no tām top skaisti dzeltens. Var arī siera košākai krāsai pielikt mazu šķipsniņu kurkumas pulvera. Ja biezpiens nav pietiekami skābs, gadās, ka pirmajā karsēšanā neveidojas kunkuļi un sūkalas, piens paliek balts. Tad var katlā pievienot nedaudz citronu sulas vai mazu šķipsniņu citronskābes. Ja mājās nav marles, siera masu droši var liet bļodiņās vai šķīvjos. Galvenais, lai ir apaļa forma kā saulītei, un siers pilda savu simbolisko lomu.

Atgriežamies pie jautājuma, ko darīt, ja siers pēc svētkiem palicis pāri. Ir divi ļoti gardi veidi, kā to nolietot. Vai nu cept tādas kā siera šniceles, sieru sagriežot šķēlēs, apvārtot olā un rīvmaizē, un tad uzcepot uz pannas, vai nu šķēles ātri apcept uz pannas kausētā sviestā (šeit gan pastāv risks, ka siers plūdīs un piecepsies pie pannas, ja tā nav ar pretpiedeguma pārklājumu).

Lai jums izdodas, draugi, jo pašu rokām darinātam sieram nāk klāt jūsu labās domas un mīlestība. Un apziņa, ka tieši tādu sieru nepagatavos neviens cits visā pasaulē.